Lieliska prakse un prakses laiks Ķelnē

Prakse bija lieliska no visām pusēm - būtībā mana prakse pieprasīja lielu pašiniciatīvu, lielu pozitīvisma devu, lielu spēju strādāt un sastrādāties un būt laimīgam Vācijā.

Tas, ka dzīvoju stundas braucienā no prakses – Ķelnē, bija lielisks lēmums. Laiks ārpus prakses sastāvēja no taisīšanās uz ballītēm un ballītēm (visdažādākajā izpratnē) ar lieliskiem draugiem un lieliskiem kolēģiem un lielisku saturu (visdažādākajā izpratnē).

Vācijā, protams, saskāros ar dažādām problēmām, kas bija jārisina – sākot no kontu problēmām, medicīnas, tehniku, kas man mūžam bruka, dzīvokļa, sabiedriskā transporta, u.c. Bet, kad atrisina, tad jau paliek laimīgs. Katrā ziņā varu ieteikt šajā jomā.

Tagad:
Vīna vakars 3dien 20.10.2010. plkst. 20:00 istabā 308 pa labi akojās. Aicinu. Nākt ar saviem stāstiem citās zemēs, ar vai bez vīna, labāk ar. Varu apsolīt mūziku no Āfrikas.

Prieku!
Dita
dita.okmane@va.lv

Skaisti, iesaku noskatīties: Cologne Lights 2010

http://www.youtube.com/watch?v=tEcrQBwAML8

Tikai līdzi bija savi fotoaparāti un austiņās sava mūzika. Un lai arī drošības sargu dēļ neizdevās uzrāpties rekonstrukcijas darbu pussāktā ēkā, kāds cits žogs nebija šķērslis, lai baudītu šo pasākumu “nelegāli”:)

Kā nopelnīju brīvu 5dienu! Prezentēšanās.

Īsumā: 2,5h prezentēšanas un diskusiju ar kolēģiem. Sapratuši „the first step to take” un kur un kā pēc tam turpināt. Lieliski! Protams, viss caur neparastiem piedzīvojumiem un jaunu saprašanu.

1)Kā tas tapa?
2)Kā tas notika? (<--- sāk lasīt tie, kam interesē pati prezentēšana)

1) 3dien esmu pieteikusi savu uzstāšanos, saorganizējusi tikšanos ar kolēģiem. Ir 2diena. Plkst.22.00 Prezentācija nav sākta.

Pārnācu mājās, cerēju jau, ka varbūt Maikls līdzēs lieliskās indesign prezentācijas veidot. Telefona zvans – nepārtraukta abpusēja smiešanās par visu ko, gandrīz nekādu sarunu.. Neprasīju jau, gan jau tikšu galā ar savu veco PowerPointu (PP). Pa dienu aizsūtīju viņam savu „iesākumu PP”, atbilde bija – wow, biju gaidījis ko sliktāku:D Nu neko, laikam saprata, ka PP un 2003 – tur kaut ko varu:D

Savu 2dienas vakaru veltīju „viskautkam”. 22:30 nolemju pagulēt. Visa prezentācija pagaidām galvā.

Savā naktī no 2d un 3d 5h laikā tapa. 2PP prezentācijas, 1prezentācija iekš prezi.com (paldies, Elīnai;) bet man jāpiešaujas vēl; ja jūk taustiņi uz priekšu atpakaļ, izskatās neglīti, pieļauju domu, ka šī prezentēšana mani tomēr neaizrauj), un iekļauju vēl dažus dokumentus Word, Excel, piemēri netā. Viss ir. Esmu nodrošinājusies:D Kaut kā savienoju visu vienotā idejā „From idea - to realization” (prezentācijas laikā par piemēru ņemot uzņēmumā senāk no vienkārša „skriceļa uz lapas” tapušu lielisku „workflow”). - Vēlāk pierādīsies, ka tas bija veiksmīgi, ideja paņēma -, izmantojot arī lielu daudzumu mīlīgu animāciju. Gandrīz jau sāku ieiet skolas sliedēs...; bet te nevar nekādus kailus izskaistinātus vārdus tādus kā „radīt emocijas”, „skatīties klienta acīm”, utt. Vācieši mīl detaļas, viņus pārliecināt var fakti un saprātīgas, skaidras idejas. Tāpēc uzsāku ar bilžu sēriju, bet tālāk aizgāja precīzā fontā un izmēros teksta gabali:D Par katru vārdu biju gatava stāvēt un ... stāvēt.

Mans agrais rīts. 20min atlaidos gultā. Mostos. Tagad pats galvenais – nevainojams izskats! (Jā, man tas ir svarīgi, svarīgākais šajā brīdī). Pie tā tiek piedomāts. Moži un lieliski! 30min laikā esmu ceļā uz vilcienu...

...bet netieku ārā no kāpņu telpas. Sāku jau krist panikā (tas man atgādina notikumu no „aiziepriekšējās” prakses vietas, kad nācās rāpties pa logu ārā un braukt ar taksi, atļautos ātrumus pārsniedzot, lai tikai būtu – notikuma vietā:D). Izrādās, kāds pirmo reizi aizslēdzis ārdurvis.:D Durvis padodas. Tieku. Sajūta, ka šai rītā es vienīgā – pārlaimīga soļoju pa ielām uz vilcienu.

Vilciens tiek nomainīts pret mašīnu. Pa ceļam uz darbu mašīnā no kolēģēm uzzinu, ka kādam man nozīmīgam kolēģim – galvas trauma. Mārketinga cilvēks. Slikti. Pārcelt tikšanos nedrīkst. Pēc 2 dienām uzņēmums vadītājs (CEO) lido uz Šanhaju.

Jāsastāda komanda. Tā jau nebija viegli (domāt par to, kurus man vajag, un domāt par to, kādi viņi visi kopā „izskatās” un tad veidot „viņiem”). Daudzi atvaļinājumos, komandējumos. Tagad man ir es, CEO, 2projektu vadītājas (nesen beigušas universitāti). Vairāk par 5-7 kolēģiem nedrīkstu – man vajag viņu aktivitāti. Jaunais dizaineris?! Jā, man vajag vienu no dizaina nodaļas un vīrieti vajag. Kaut arī esmu pārliecināta – viņš būs visklusākais no mums – turklāt amatā nesen – aicinu (vēlāk tas izrādīsies pareizs lēmums). Vislielākā problēma tagad ir mana kolēģe – kabineta biedrene. Grūti teikt viņai, lai nenāk. Esmu solījusi ieklausīties visos viedokļos... (un labas attiecības?). Pirms pašas prezentācijas starp citu izmetu: „Tu arī vari nākt, bet es rīkošu citu tikšanos visiem darbiniekiem...” Lieliski! Viņa nāks uz citu!:) Izdevās!

No rīta tehnikas pārbaude. Netieku klāt prezi.com prezentācijai. Kolēģis (IT) ir gabals no zelta šai brīdī (bet es, protams, iztiktu arī bez šīs prezentācijas, ja citādi nevarētu).

Esmu sarūpējusi augļu trauku... un pārsteigums! Priekšnieks sagādājis kūku par godu paredzētajai-diskusijai sanāksmju zālē. Tik jauki.

Tagad svarīgi neieņemt CEO krēslu galda galā. Izvēlos būt pa vidu starp kolēģiem un visādi atrunājos no priekšnieka sēdvietas. Rezultātā neviens nesēdēja galda galā. Lieliski.

2) Prezentācija. Viss rit lieliski. Jau no paša sākuma gribu, lai dalībnieku uzdevums ir aktīvi iesaistīties, komentējot manu iepriekš veikto (tas aizņem vairāk laika nekā plānots, slikti, mums vēl daudz pārrunājamu lietu). Kopīgi nonākam pie labākajiem lēmumiem. Bet šajā brīdī arī iesākas karsta viedokļu nesaderība. Īpaši ar vienu kolēģi (Šī pati kolēģe dienu iepriekš, kad lūdzu būt klāt: „Piedalīšos, bet Tu zini, es negribu CEO klātbūtnē atklāti teikt visu, ko domāju, esmu šeit līdz oktobrim, un man vajadzīgas labas atsauksmes no CEO.” „Saprotu, bet Tu varēsi kritizēt mani," teicu (viņa ir ļoti kritiska, bet tieši to man vajag manām idejām, jā, varēju ar to sevi aprakt CEO klātbūtnē). Bet īstenībā jau – nesaprotu!; tas ir tik absurdi, es nekad negribētu savā uzņēmumā kādu, kurš neuzdrošinās izteikties manā klātbūtnē; teikt brīvi, ko domā – tas taču ir labākais, kas uzņēmumā var būt!). Par karstumu: sarunu gaitā priekšnieka klātbūtnē vairākkārt viņu pretargumentēju (slikti, pēc tam redzēju kolēģi nelabvēlīgi noskaņotu un neieinteresētu, sašļukušu; laikam jau bojāju „viņas reputāciju”... Kas zina, varbūt savējo arī, jo man taču arī būs vajadzīgs CEO vērtējums...) (dažkārt domāju, cik gan labs tas varbūt, varbūt es tiešām par daudz norādu uz , manuprāt, uzlabojamo-turklāt cilvēkiem, kas savām rokām būvējuši uzņēmumu-lielisku uzņēmumu! Tad jau redzēs, kā būs beigās...) Taču, uzskatu, ka runāju pamatoti par lietām, par kurām esmu pārliecināta, ka aizies.

Tālāk viss bija – šito mums vajag, šito nevajag. Vēl šito varētu. Un šitā. Saproti, šito mēs nevaram, jo... tā te tas nestrādā, jo... budžets... jo laiks... jo, kurš to turpinās... Priekšnieks ir nelaužams dažās lietās. Bet principā – IR DOTA ZAĻĀ GAISMA! :) Kopumā diskusija ilgst 2,5h (vienu dokumentu nolemju neprezentēt, visi grib ēst, funny video beigās arī nebūs). Es un priekšnieks paliekam ilgāk. Man patīk zināt skaidrus noteikumus, lai vēlāk nebūtu pārpratumu. Jā, viņš apmierināts, jā viņš atbalsta, tas labi. Brīdinu arī par savu ierobežoto laiku. Nesolu. „Paldies, Dita. Tu gribi 5dien brīvu, droši vari ņemt „day off!” Par ko, nezinu, bet, jauki. Bet, ak, kā es gribu ātrāk ķerties tam visam klāt!

Sliktais: nepusdienoju kopā ar kolēģiem; nezinu aizkulises. Runāju ar kolēģi, kuru, likās, aizvainoju. Nē, ko nu, viņai esot pers. problēmas, nespējot koncentrēties. Tiešām ceru, ka nemazākā mērā viņu negremdēju.

Arī dizaineris likās ar katru brīdi arvien vairāk iekšā, prieks par to. Hihi, man jau likās, ka ar savu "perfekcionismu", pirms dažām dienām strādājot pēc mana prāta photošopā, būšu viņu izvedusi no pacietības (taču jauki vēlāk saņemt aicinājumu – „Es domāju, pirmdien varam uzsākt kopīgu darbu!”) Patīk.

Patika arī, ka aiznākošajā dienā pēc prezentācijas galvas traumu guvušais kolēģis bija ieinteresēts zināt, ko un kā palaidis garām. Tad nu ņemos rādīt un patiesi klausījos viņa teikumos.

P.S. Interesanti, ka pirmajā reizē, kad sasaucu (2.nedēļā) visus (tikai ofisā strādājošos) kolēģus kopā, lai „sevi prezentētu”:D, izveidoto prezentāciju 40min pirms došanās uz darbu no 25 slaidiem, saīsināju uz 2 slaidiem – 1.”To do my best” – es, komunikācija (un nevis sabiedriskās attiecības, vairos no šī vārdu salikuma, jo nedomāju, ka tur esmu laba) , ko un kā varu darboties un 2. „I need your help”, parādot, cik ļoti svarīgs man ir kolēģu viedoklis un solot visu darīt pēc visu viedokļu apkopošanas (un tagad jāsaka, tas pamatīgi aizņem laiku, jo visi te kompānijā ir lielā mērā personības ar labām domām un pieredzi tomēr). Un, jāsaka, labi, ka toreiz bija daži video pa rokai:D kas ne vien aizpildīja īsumu, bet arī spilgtināja vēl vienu negulētā naktī radītu prezentāciju (brīnumu:D). Labi, arī pēdējā brīdī uztaisītās prezentācijas dēļ toreiz nepaspēju sagatavot ne runājamo tekstu, ne arī uztraukties.

P.P.S. Šādi darbojoties, galvenais, ko gūstu, protams, ir pašizpratne. Man sagādā gandarījumu un prieku diskusiju organizēšana, vadīšana, viedokļu izdibināšana (tik vērtīgi tie reizēm ir!). Man vajag izaicināt, lai es iemācītos.

How far can man go in terms of personal/professional relationship?!

Sometimes we as human beings try to draw the line between professional and personal attitude mostly trying to preserve ourselves.

HOW FAR CAN I ALLOW MY COLLEAGUES STEP INTO MY PRIVATE SPHERE – this came into the question in early spring while being in Latvia and having little understanding of the potential colleagues-friends. One of my colleagues suggested me to connect others I had never met in social portals. Too early, I thought! My position that close social friendship has to come after professional attitude has always worked. Revealing personality in private space would not be „professional”... I was temporizing.

BUT THIS WAS NOT THE CASE.

In the company where employees has to work in pairs, small teams and teammates are changeable time after time, in the company where employees are willing to advice each other and share the duties personal contact has the same significance as the air we breath. The stronger the private relations the better.

Company I am working at somehow gives me conviction - the team should be made of common symbolic events, of common understanding instead of being secret or suspicious. Interconnections and time spent together creates safety and mutual trust what are the cornerstones of successful collaboration of the team. It lets humor burst out – to my mind one of the most important part of work environment.

The combination of private and professional attitude helps to perceive the work as a hobby: if we like the environment we are, WE ARE WILLING TO INVEST OUR EFFORT to gain positive outcome – at first we operate to gain positive outcome of personally significant relationship. If we have good relationship with colleagues specially when working in small teams, we will do our best TO BE GOOD PARTNER TO THE FRIEND. For company it means to make more profit, to develop and to facilitate positive image because workers are the heralds of goodness spreading the company around. (To my mind).

Being in close personal contact means TO LAUGH A LOT AT THE LUNCH TABLE:) (We love to share fun during the lunch!:) ) It means …to understand what’s really going on (the climate) in the company otherwise colleagues can stay silent mechanically fulfilling the roles. The situation they are not afraid to express their feelings, to share the opinions, to compare, to judge is the most favorable to the company. (To my mind).

HOW MUCH IS TOO MUCH?

The other side of the coin. The relationship cannot become more important than other values, so that we can save the reasonable view on being in company and developing ourselves. Circumspection is necessary as well. Capitalistic age… (however I think the same has been in all times – the use and the abuse). MAN HAS TO HAVE THE FEELING!

Regarding to the leader:

All the leader has to do is to support the idea that employees are in close relationship in private sphere and constantly monitor it to avoid creating alliances against him or other teammates. It is the sense again! :)

How the environment is created?

Day by day by communicating and by demonstrating the attitude it somehow establishes common symbols what let come closer and what unify so that allocating the environment particular shape and content.

Instead of conclusion:

There always has to be personal relationship in work but always the rules under which we play must be clear so that the relationship cannot overshadow professional work. I THINK. I DO.

P.S. Photos with some colleagues from one of my colleagues leaving afternoon before two weeks.

Work: In short

In accordance with some reasonable factors I cannot write about internal processes of company I do an internship and I cannot judge the company and my role within it in public space.

In short:

• The company operates in service industry, B2B.
• It is family owned business.
• Here in NRW (the abbreviation of the region) it has approximately 25 employees and several in the subsidiaries in USA. Some of my colleagues sometimes use to work from home.
• Employees work in small teams, because the company is oriented on executing projects.
• Company is friendly to students – there are several students who support German education system – 3months intensive studies, 3monts an internship.

• My work starts at 8:30 until 17:45
• Our company is located in an hour distance to the city centre of Cologne by public transport.
• So I usually wake up at 6:20 and leave my flat at 7:10 and I am home about at 19:30.
• So to reach the company I need a lot of time but as I am coming together with two colleagues it is always time for talk and having fun. I have to change bus and train.
• Transport is pretty expensive here due to its high quality and convenience. Monthly ticket costs 115 EUR.
• But recently I with colleagues started to drive by car. So every day we four students usually come together by car. I change the regional train (10min) into a car (40min).
  

No sērijas „es Tev varu „palīdzēt” iemācīties valodu”:D

Daudz visādā ziņā līdzīgu situāciju te, šī šodien „viena no”:

Tikko allaž laipnais, omlīgais un runātgribošais kaimiņš, restorāna īpašnieks: „?&*((?##?”.
Es: „I actually speak in English”
- „But I was talking with you in German every day”
- „...:D :)”
Pēc laika: „Do you have a husband?”
- „..”:D
-„You can come here to eat something. On weekend?”!
Haha Nuu nē!

Kārtējais siera gabaliņš "paredzēts lietošanai" jaunai pelei:D
Ha!

Facing the difference – today Christopher Street day or Cologne Gay Parade 2010

I have got used to live in diverse society here in Cologne – plenty of multicultural people. But today I encountered another kind of Cologne’s beauty – its openess to different kind of diversity of society.

One of the biggest gays, lesbians, bisexuals and transsexuals pride of Europe took place today in Cologne city centre. However I was there about 40min, it was a benefit for me to be present not only to talk about it and make any judgments about equality treated legally and socially accepted with little understanding:)

All the week I was so excited about seeing the parade butt, I think, yesterday was too much football (..) so today I totally forget about the parade. When Marcus called me second time it was almost 15:00 (at this time I regret not to pick up his first call) but parade started at 12:00 Anyway, I was ready in 10min and we met on Zoobrueke. We saw a lot of the same sex couples during our way to the exact street so we thought that the parade is over but we caught it.

But not about that the story:D

It was interesting to observe behaviour of both – the participants and the audience. There were two kind of participants: the active ones and the passive ones, of course, we can separate them into those who were walking and those inside decorated lorries etc. Every team of couples had their own music and with dancing and expressing themselves they by car or on foot moved forward. I admire the imagination of common style and decorations. Of course, this was peaceful pride with only some accidents; due to using drugs or being in the sun too much some participants had to use emergency. The variety of clothes started from leather ware until almost naked sexy men and women.

Everybody emphasized their own identity: for example, what I did not like was to see naked bodies with injuries because of beating during the sex adventures or making pain just for pleasure. What I liked and where, I think, I noticed the PR elements during the pride: some participants used special clothing and special sex tools like the device for handcuffs, in my opinion, directly from erotic shops or producers.

The audience can be dividend into two parts: like me and Marcus just viewers and some activists who tried to attract the attention in different ways. There were no religious organizations, just peaceful people interested in (Cologne is one of the most open cities with its society to differences in the world).

“Christopher Street Day is celebrated on the 4th July every year in recognition to the gay rights. The events at the festival are followed by street processions, stage programs and solo performances of professional artists. The large parade is carried throughout the city and with over 1 million participants, the festival for the gay community is gaining momentum year by year!”