Īsumā: 2,5h prezentēšanas un diskusiju ar kolēģiem. Sapratuši „the first step to take” un kur un kā pēc tam turpināt. Lieliski! Protams, viss caur neparastiem piedzīvojumiem un jaunu saprašanu.
1)Kā tas tapa?
2)Kā tas notika? (<--- sāk lasīt tie, kam interesē pati prezentēšana)
1) 3dien esmu pieteikusi savu uzstāšanos, saorganizējusi tikšanos ar kolēģiem. Ir 2diena. Plkst.22.00 Prezentācija nav sākta.
Pārnācu mājās, cerēju jau, ka varbūt Maikls līdzēs lieliskās indesign prezentācijas veidot. Telefona zvans – nepārtraukta abpusēja smiešanās par visu ko, gandrīz nekādu sarunu.. Neprasīju jau, gan jau tikšu galā ar savu veco PowerPointu (PP). Pa dienu aizsūtīju viņam savu „iesākumu PP”, atbilde bija – wow, biju gaidījis ko sliktāku:D Nu neko, laikam saprata, ka PP un 2003 – tur kaut ko varu:D
Savu 2dienas vakaru veltīju „viskautkam”. 22:30 nolemju pagulēt. Visa prezentācija pagaidām galvā.
Savā naktī no 2d un 3d 5h laikā tapa. 2PP prezentācijas, 1prezentācija iekš prezi.com (paldies, Elīnai;) bet man jāpiešaujas vēl; ja jūk taustiņi uz priekšu atpakaļ, izskatās neglīti, pieļauju domu, ka šī prezentēšana mani tomēr neaizrauj), un iekļauju vēl dažus dokumentus Word, Excel, piemēri netā. Viss ir. Esmu nodrošinājusies:D Kaut kā savienoju visu vienotā idejā „From idea - to realization” (prezentācijas laikā par piemēru ņemot uzņēmumā senāk no vienkārša „skriceļa uz lapas” tapušu lielisku „workflow”). - Vēlāk pierādīsies, ka tas bija veiksmīgi, ideja paņēma -, izmantojot arī lielu daudzumu mīlīgu animāciju. Gandrīz jau sāku ieiet skolas sliedēs...; bet te nevar nekādus kailus izskaistinātus vārdus tādus kā „radīt emocijas”, „skatīties klienta acīm”, utt. Vācieši mīl detaļas, viņus pārliecināt var fakti un saprātīgas, skaidras idejas. Tāpēc uzsāku ar bilžu sēriju, bet tālāk aizgāja precīzā fontā un izmēros teksta gabali:D Par katru vārdu biju gatava stāvēt un ... stāvēt.
Mans agrais rīts. 20min atlaidos gultā. Mostos. Tagad pats galvenais – nevainojams izskats! (Jā, man tas ir svarīgi, svarīgākais šajā brīdī). Pie tā tiek piedomāts. Moži un lieliski! 30min laikā esmu ceļā uz vilcienu...
...bet netieku ārā no kāpņu telpas. Sāku jau krist panikā (tas man atgādina notikumu no „aiziepriekšējās” prakses vietas, kad nācās rāpties pa logu ārā un braukt ar taksi, atļautos ātrumus pārsniedzot, lai tikai būtu – notikuma vietā:D). Izrādās, kāds pirmo reizi aizslēdzis ārdurvis.:D Durvis padodas. Tieku. Sajūta, ka šai rītā es vienīgā – pārlaimīga soļoju pa ielām uz vilcienu.
Vilciens tiek nomainīts pret mašīnu. Pa ceļam uz darbu mašīnā no kolēģēm uzzinu, ka kādam man nozīmīgam kolēģim – galvas trauma. Mārketinga cilvēks. Slikti. Pārcelt tikšanos nedrīkst. Pēc 2 dienām uzņēmums vadītājs (CEO) lido uz Šanhaju.
Jāsastāda komanda. Tā jau nebija viegli (domāt par to, kurus man vajag, un domāt par to, kādi viņi visi kopā „izskatās” un tad veidot „viņiem”). Daudzi atvaļinājumos, komandējumos. Tagad man ir es, CEO, 2projektu vadītājas (nesen beigušas universitāti). Vairāk par 5-7 kolēģiem nedrīkstu – man vajag viņu aktivitāti. Jaunais dizaineris?! Jā, man vajag vienu no dizaina nodaļas un vīrieti vajag. Kaut arī esmu pārliecināta – viņš būs visklusākais no mums – turklāt amatā nesen – aicinu (vēlāk tas izrādīsies pareizs lēmums). Vislielākā problēma tagad ir mana kolēģe – kabineta biedrene. Grūti teikt viņai, lai nenāk. Esmu solījusi ieklausīties visos viedokļos... (un labas attiecības?). Pirms pašas prezentācijas starp citu izmetu: „Tu arī vari nākt, bet es rīkošu citu tikšanos visiem darbiniekiem...” Lieliski! Viņa nāks uz citu!:) Izdevās!
No rīta tehnikas pārbaude. Netieku klāt prezi.com prezentācijai. Kolēģis (IT) ir gabals no zelta šai brīdī (bet es, protams, iztiktu arī bez šīs prezentācijas, ja citādi nevarētu).
Esmu sarūpējusi augļu trauku... un pārsteigums! Priekšnieks sagādājis kūku par godu paredzētajai-diskusijai sanāksmju zālē. Tik jauki.
Tagad svarīgi neieņemt CEO krēslu galda galā. Izvēlos būt pa vidu starp kolēģiem un visādi atrunājos no priekšnieka sēdvietas. Rezultātā neviens nesēdēja galda galā. Lieliski.
2) Prezentācija. Viss rit lieliski. Jau no paša sākuma gribu, lai dalībnieku uzdevums ir aktīvi iesaistīties, komentējot manu iepriekš veikto (tas aizņem vairāk laika nekā plānots, slikti, mums vēl daudz pārrunājamu lietu). Kopīgi nonākam pie labākajiem lēmumiem. Bet šajā brīdī arī iesākas karsta viedokļu nesaderība. Īpaši ar vienu kolēģi (Šī pati kolēģe dienu iepriekš, kad lūdzu būt klāt: „Piedalīšos, bet Tu zini, es negribu CEO klātbūtnē atklāti teikt visu, ko domāju, esmu šeit līdz oktobrim, un man vajadzīgas labas atsauksmes no CEO.” „Saprotu, bet Tu varēsi kritizēt mani," teicu (viņa ir ļoti kritiska, bet tieši to man vajag manām idejām, jā, varēju ar to sevi aprakt CEO klātbūtnē). Bet īstenībā jau – nesaprotu!; tas ir tik absurdi, es nekad negribētu savā uzņēmumā kādu, kurš neuzdrošinās izteikties manā klātbūtnē; teikt brīvi, ko domā – tas taču ir labākais, kas uzņēmumā var būt!). Par karstumu: sarunu gaitā priekšnieka klātbūtnē vairākkārt viņu pretargumentēju (slikti, pēc tam redzēju kolēģi nelabvēlīgi noskaņotu un neieinteresētu, sašļukušu; laikam jau bojāju „viņas reputāciju”... Kas zina, varbūt savējo arī, jo man taču arī būs vajadzīgs CEO vērtējums...) (dažkārt domāju, cik gan labs tas varbūt, varbūt es tiešām par daudz norādu uz , manuprāt, uzlabojamo-turklāt cilvēkiem, kas savām rokām būvējuši uzņēmumu-lielisku uzņēmumu! Tad jau redzēs, kā būs beigās...) Taču, uzskatu, ka runāju pamatoti par lietām, par kurām esmu pārliecināta, ka aizies.
Tālāk viss bija – šito mums vajag, šito nevajag. Vēl šito varētu. Un šitā. Saproti, šito mēs nevaram, jo... tā te tas nestrādā, jo... budžets... jo laiks... jo, kurš to turpinās... Priekšnieks ir nelaužams dažās lietās. Bet principā – IR DOTA ZAĻĀ GAISMA! :) Kopumā diskusija ilgst 2,5h (vienu dokumentu nolemju neprezentēt, visi grib ēst, funny video beigās arī nebūs). Es un priekšnieks paliekam ilgāk. Man patīk zināt skaidrus noteikumus, lai vēlāk nebūtu pārpratumu. Jā, viņš apmierināts, jā viņš atbalsta, tas labi. Brīdinu arī par savu ierobežoto laiku. Nesolu. „Paldies, Dita. Tu gribi 5dien brīvu, droši vari ņemt „day off!” Par ko, nezinu, bet, jauki. Bet, ak, kā es gribu ātrāk ķerties tam visam klāt!
Sliktais: nepusdienoju kopā ar kolēģiem; nezinu aizkulises. Runāju ar kolēģi, kuru, likās, aizvainoju. Nē, ko nu, viņai esot pers. problēmas, nespējot koncentrēties. Tiešām ceru, ka nemazākā mērā viņu negremdēju.
Arī dizaineris likās ar katru brīdi arvien vairāk iekšā, prieks par to. Hihi, man jau likās, ka ar savu "perfekcionismu", pirms dažām dienām strādājot pēc mana prāta photošopā, būšu viņu izvedusi no pacietības (taču jauki vēlāk saņemt aicinājumu – „Es domāju, pirmdien varam uzsākt kopīgu darbu!”) Patīk.
Patika arī, ka aiznākošajā dienā pēc prezentācijas galvas traumu guvušais kolēģis bija ieinteresēts zināt, ko un kā palaidis garām. Tad nu ņemos rādīt un patiesi klausījos viņa teikumos.
P.S. Interesanti, ka pirmajā reizē, kad sasaucu (2.nedēļā) visus (tikai ofisā strādājošos) kolēģus kopā, lai „sevi prezentētu”:D, izveidoto prezentāciju 40min pirms došanās uz darbu no 25 slaidiem, saīsināju uz 2 slaidiem – 1.”To do my best” – es, komunikācija (un nevis sabiedriskās attiecības, vairos no šī vārdu salikuma, jo nedomāju, ka tur esmu laba) , ko un kā varu darboties un 2. „I need your help”, parādot, cik ļoti svarīgs man ir kolēģu viedoklis un solot visu darīt pēc visu viedokļu apkopošanas (un tagad jāsaka, tas pamatīgi aizņem laiku, jo visi te kompānijā ir lielā mērā personības ar labām domām un pieredzi tomēr). Un, jāsaka, labi, ka toreiz bija daži video pa rokai:D kas ne vien aizpildīja īsumu, bet arī spilgtināja vēl vienu negulētā naktī radītu prezentāciju (brīnumu:D). Labi, arī pēdējā brīdī uztaisītās prezentācijas dēļ toreiz nepaspēju sagatavot ne runājamo tekstu, ne arī uztraukties.
P.P.S. Šādi darbojoties, galvenais, ko gūstu, protams, ir pašizpratne. Man sagādā gandarījumu un prieku diskusiju organizēšana, vadīšana, viedokļu izdibināšana (tik vērtīgi tie reizēm ir!). Man vajag izaicināt, lai es iemācītos.
1)Kā tas tapa?
2)Kā tas notika? (<--- sāk lasīt tie, kam interesē pati prezentēšana)
1) 3dien esmu pieteikusi savu uzstāšanos, saorganizējusi tikšanos ar kolēģiem. Ir 2diena. Plkst.22.00 Prezentācija nav sākta.
Pārnācu mājās, cerēju jau, ka varbūt Maikls līdzēs lieliskās indesign prezentācijas veidot. Telefona zvans – nepārtraukta abpusēja smiešanās par visu ko, gandrīz nekādu sarunu.. Neprasīju jau, gan jau tikšu galā ar savu veco PowerPointu (PP). Pa dienu aizsūtīju viņam savu „iesākumu PP”, atbilde bija – wow, biju gaidījis ko sliktāku:D Nu neko, laikam saprata, ka PP un 2003 – tur kaut ko varu:D
Savu 2dienas vakaru veltīju „viskautkam”. 22:30 nolemju pagulēt. Visa prezentācija pagaidām galvā.
Savā naktī no 2d un 3d 5h laikā tapa. 2PP prezentācijas, 1prezentācija iekš prezi.com (paldies, Elīnai;) bet man jāpiešaujas vēl; ja jūk taustiņi uz priekšu atpakaļ, izskatās neglīti, pieļauju domu, ka šī prezentēšana mani tomēr neaizrauj), un iekļauju vēl dažus dokumentus Word, Excel, piemēri netā. Viss ir. Esmu nodrošinājusies:D Kaut kā savienoju visu vienotā idejā „From idea - to realization” (prezentācijas laikā par piemēru ņemot uzņēmumā senāk no vienkārša „skriceļa uz lapas” tapušu lielisku „workflow”). - Vēlāk pierādīsies, ka tas bija veiksmīgi, ideja paņēma -, izmantojot arī lielu daudzumu mīlīgu animāciju. Gandrīz jau sāku ieiet skolas sliedēs...; bet te nevar nekādus kailus izskaistinātus vārdus tādus kā „radīt emocijas”, „skatīties klienta acīm”, utt. Vācieši mīl detaļas, viņus pārliecināt var fakti un saprātīgas, skaidras idejas. Tāpēc uzsāku ar bilžu sēriju, bet tālāk aizgāja precīzā fontā un izmēros teksta gabali:D Par katru vārdu biju gatava stāvēt un ... stāvēt.
Mans agrais rīts. 20min atlaidos gultā. Mostos. Tagad pats galvenais – nevainojams izskats! (Jā, man tas ir svarīgi, svarīgākais šajā brīdī). Pie tā tiek piedomāts. Moži un lieliski! 30min laikā esmu ceļā uz vilcienu...
...bet netieku ārā no kāpņu telpas. Sāku jau krist panikā (tas man atgādina notikumu no „aiziepriekšējās” prakses vietas, kad nācās rāpties pa logu ārā un braukt ar taksi, atļautos ātrumus pārsniedzot, lai tikai būtu – notikuma vietā:D). Izrādās, kāds pirmo reizi aizslēdzis ārdurvis.:D Durvis padodas. Tieku. Sajūta, ka šai rītā es vienīgā – pārlaimīga soļoju pa ielām uz vilcienu.
Vilciens tiek nomainīts pret mašīnu. Pa ceļam uz darbu mašīnā no kolēģēm uzzinu, ka kādam man nozīmīgam kolēģim – galvas trauma. Mārketinga cilvēks. Slikti. Pārcelt tikšanos nedrīkst. Pēc 2 dienām uzņēmums vadītājs (CEO) lido uz Šanhaju.
Jāsastāda komanda. Tā jau nebija viegli (domāt par to, kurus man vajag, un domāt par to, kādi viņi visi kopā „izskatās” un tad veidot „viņiem”). Daudzi atvaļinājumos, komandējumos. Tagad man ir es, CEO, 2projektu vadītājas (nesen beigušas universitāti). Vairāk par 5-7 kolēģiem nedrīkstu – man vajag viņu aktivitāti. Jaunais dizaineris?! Jā, man vajag vienu no dizaina nodaļas un vīrieti vajag. Kaut arī esmu pārliecināta – viņš būs visklusākais no mums – turklāt amatā nesen – aicinu (vēlāk tas izrādīsies pareizs lēmums). Vislielākā problēma tagad ir mana kolēģe – kabineta biedrene. Grūti teikt viņai, lai nenāk. Esmu solījusi ieklausīties visos viedokļos... (un labas attiecības?). Pirms pašas prezentācijas starp citu izmetu: „Tu arī vari nākt, bet es rīkošu citu tikšanos visiem darbiniekiem...” Lieliski! Viņa nāks uz citu!:) Izdevās!
No rīta tehnikas pārbaude. Netieku klāt prezi.com prezentācijai. Kolēģis (IT) ir gabals no zelta šai brīdī (bet es, protams, iztiktu arī bez šīs prezentācijas, ja citādi nevarētu).
Esmu sarūpējusi augļu trauku... un pārsteigums! Priekšnieks sagādājis kūku par godu paredzētajai-diskusijai sanāksmju zālē. Tik jauki.
Tagad svarīgi neieņemt CEO krēslu galda galā. Izvēlos būt pa vidu starp kolēģiem un visādi atrunājos no priekšnieka sēdvietas. Rezultātā neviens nesēdēja galda galā. Lieliski.
2) Prezentācija. Viss rit lieliski. Jau no paša sākuma gribu, lai dalībnieku uzdevums ir aktīvi iesaistīties, komentējot manu iepriekš veikto (tas aizņem vairāk laika nekā plānots, slikti, mums vēl daudz pārrunājamu lietu). Kopīgi nonākam pie labākajiem lēmumiem. Bet šajā brīdī arī iesākas karsta viedokļu nesaderība. Īpaši ar vienu kolēģi (Šī pati kolēģe dienu iepriekš, kad lūdzu būt klāt: „Piedalīšos, bet Tu zini, es negribu CEO klātbūtnē atklāti teikt visu, ko domāju, esmu šeit līdz oktobrim, un man vajadzīgas labas atsauksmes no CEO.” „Saprotu, bet Tu varēsi kritizēt mani," teicu (viņa ir ļoti kritiska, bet tieši to man vajag manām idejām, jā, varēju ar to sevi aprakt CEO klātbūtnē). Bet īstenībā jau – nesaprotu!; tas ir tik absurdi, es nekad negribētu savā uzņēmumā kādu, kurš neuzdrošinās izteikties manā klātbūtnē; teikt brīvi, ko domā – tas taču ir labākais, kas uzņēmumā var būt!). Par karstumu: sarunu gaitā priekšnieka klātbūtnē vairākkārt viņu pretargumentēju (slikti, pēc tam redzēju kolēģi nelabvēlīgi noskaņotu un neieinteresētu, sašļukušu; laikam jau bojāju „viņas reputāciju”... Kas zina, varbūt savējo arī, jo man taču arī būs vajadzīgs CEO vērtējums...) (dažkārt domāju, cik gan labs tas varbūt, varbūt es tiešām par daudz norādu uz , manuprāt, uzlabojamo-turklāt cilvēkiem, kas savām rokām būvējuši uzņēmumu-lielisku uzņēmumu! Tad jau redzēs, kā būs beigās...) Taču, uzskatu, ka runāju pamatoti par lietām, par kurām esmu pārliecināta, ka aizies.
Tālāk viss bija – šito mums vajag, šito nevajag. Vēl šito varētu. Un šitā. Saproti, šito mēs nevaram, jo... tā te tas nestrādā, jo... budžets... jo laiks... jo, kurš to turpinās... Priekšnieks ir nelaužams dažās lietās. Bet principā – IR DOTA ZAĻĀ GAISMA! :) Kopumā diskusija ilgst 2,5h (vienu dokumentu nolemju neprezentēt, visi grib ēst, funny video beigās arī nebūs). Es un priekšnieks paliekam ilgāk. Man patīk zināt skaidrus noteikumus, lai vēlāk nebūtu pārpratumu. Jā, viņš apmierināts, jā viņš atbalsta, tas labi. Brīdinu arī par savu ierobežoto laiku. Nesolu. „Paldies, Dita. Tu gribi 5dien brīvu, droši vari ņemt „day off!” Par ko, nezinu, bet, jauki. Bet, ak, kā es gribu ātrāk ķerties tam visam klāt!
Sliktais: nepusdienoju kopā ar kolēģiem; nezinu aizkulises. Runāju ar kolēģi, kuru, likās, aizvainoju. Nē, ko nu, viņai esot pers. problēmas, nespējot koncentrēties. Tiešām ceru, ka nemazākā mērā viņu negremdēju.
Arī dizaineris likās ar katru brīdi arvien vairāk iekšā, prieks par to. Hihi, man jau likās, ka ar savu "perfekcionismu", pirms dažām dienām strādājot pēc mana prāta photošopā, būšu viņu izvedusi no pacietības (taču jauki vēlāk saņemt aicinājumu – „Es domāju, pirmdien varam uzsākt kopīgu darbu!”) Patīk.
Patika arī, ka aiznākošajā dienā pēc prezentācijas galvas traumu guvušais kolēģis bija ieinteresēts zināt, ko un kā palaidis garām. Tad nu ņemos rādīt un patiesi klausījos viņa teikumos.
P.S. Interesanti, ka pirmajā reizē, kad sasaucu (2.nedēļā) visus (tikai ofisā strādājošos) kolēģus kopā, lai „sevi prezentētu”:D, izveidoto prezentāciju 40min pirms došanās uz darbu no 25 slaidiem, saīsināju uz 2 slaidiem – 1.”To do my best” – es, komunikācija (un nevis sabiedriskās attiecības, vairos no šī vārdu salikuma, jo nedomāju, ka tur esmu laba) , ko un kā varu darboties un 2. „I need your help”, parādot, cik ļoti svarīgs man ir kolēģu viedoklis un solot visu darīt pēc visu viedokļu apkopošanas (un tagad jāsaka, tas pamatīgi aizņem laiku, jo visi te kompānijā ir lielā mērā personības ar labām domām un pieredzi tomēr). Un, jāsaka, labi, ka toreiz bija daži video pa rokai:D kas ne vien aizpildīja īsumu, bet arī spilgtināja vēl vienu negulētā naktī radītu prezentāciju (brīnumu:D). Labi, arī pēdējā brīdī uztaisītās prezentācijas dēļ toreiz nepaspēju sagatavot ne runājamo tekstu, ne arī uztraukties.
P.P.S. Šādi darbojoties, galvenais, ko gūstu, protams, ir pašizpratne. Man sagādā gandarījumu un prieku diskusiju organizēšana, vadīšana, viedokļu izdibināšana (tik vērtīgi tie reizēm ir!). Man vajag izaicināt, lai es iemācītos.
No comments:
Post a Comment